Svētdienā biju nolēmis dažus darbus apdarīt uz laivas, jo kad sākusies sezona, tad praktiski nekādi darbi uz laivas netiek darīti, jo visu laiku burājam.
Ierados pie laivas, pilns apņēmības kaut ko apdarīt. Jahtkluba mērena rosība un vairākas jahtas jau ir aizbraukušas. Vējšs arī tāds patīkami stiprs pat aizsargātajā Audupē. Daudz nedomāju, un sāku kabināt klāt foku lai dotos izburāt, un darbus atkal atlieku. Vel piedāvāju kaimiņu jahtiņas puikām braukt ar mani kopā, bet viņiem jau plāni citu un atsakās, nu neko došos viens pats. Šogad vel neesmu viens devies izbraucienā un tāpēc jūtos mazliet sabijies, bet nu bijībai jābūt.
Izvilkos aiz enkurbojas Audupes vidū, pielaidu motoru un lepni kājās stāvot, kā īsts jūras vilks devos ārā uz Daugavu. Jāņem vērā, ka laivai nav pabeigti visi elektrības darbi, līdz ar to arī nav iespējams lietot autopilotu, tāpēc vienam pašam ir jābūt īpaši veikalam un uzmanīgam. Izejot Daugavā veikli uzvilku abas buras, ostā jau visu biju sagatavojis, lai to varētu ātri izdarīt. Cieši ejot pie vēja es smuki gāju tieši pa Daugavas vidu uz jūru.
Paceļam ūdenī peldēja vairāki palieli bērza baļķi, tieši kuģa ceļa vidū, labi ka izdevās tos laicīgi pamanīt un apiet. Ar manas laivas masu un ātrumu arī nekas traks nebūtu ja viņā ietriektos, varbūt kādu švīku dabūtu, bet kādam ātragaitas kuterim tas gan var beigties loti slikti.
Tiekot līdz vietai kur Daugavas moli sāk ieiet jūrā, vējš arī palika asāks un brīžiem laivu patīkami nolocīja uz sāniem.
Varēja novērot kā aiz Daugavas mola jūra notiek burāšanas sacīkstes, vairākas laivas braukāja šurpu turpu, man personīgi mazliet nesaprotams pasākums. Vienam burājot un it īpaši cieši pie vēja, ir grūti novērot apkārti, it īpaši aiz priekšējās buras. Izejot jau jūrā uz brīdi likos kursā ar vēju, mazliet pagriežoties pamanīju, ka aiz priekšējās buras kādus 100 metrus tuvojās paliela buru jahta (jahta Sparta), pēc noteikumiem, man bija priekšroka un viņiem vajadzēja dot man ceļu, bet tik un tā sajūtos neomulīgi, jo nebiju viņus galīgi pamanījis.
Nolēmu ka aiziešu līdz pieņemšanas bojai un atpakaļ. Jūra kā jau saulainā dienā bija pilna ar jahtām. Turoties cieši pie vēja arī devos uz pieņemšanas boju. Navigācija arī uzrādīja stabilu 6 mezglu ātrumu, kas priekš Albin Vega laivas ir ļoti labs rādītājs.
Sasniedzis pieņemšanas boju nolēmu ja jau tik labi iet, tad jādodas tālāk līdz kuģiem kas stāv ostas reidā. Pamainīju kursu uz tuvāko kuģi kas stāvēja uz enkura. Gāju ar sānu vēju un tiešām izbaudīju to ka atrodos viens uz laivas un varu svilpot cik vien skaļi un šķībi vēlos. Sajutos kā Bernarts Montisee, sava veida mistika ir burāšanai vienatnē.
Aizgāju garām uz enkura stāvošajam konteineru kuģim, uz kuģa varēja redzēt ka jūrnieki pieliktie pie darba, piekrāsot aprūsējušas vietiņas uz kuģa. Apmetu otru halzi un devos Daugavas virzienā. Smuki pūta sāna vējš un es lidoju uz mājām atpakaļ.
Ceļā uz mājam izmēģināju vienu manevru, kā var nolikt laivu ar visām burām ta, lai tā nostātos praktiski uz vietas. Ideja ir gaužām vienkārša, nepārvelkot priekšē jo buru pretējā halzē, vienkārši jāļauj vējam iepūst no nepareizās puses. Tad stūri nostiprināt sagrieztā pozīcijā, tā lai laiva gribētu griezties pret vēju, un laiva lēni slīd, mana gadījumā ar 1,5 mezglu ātrumu, un es brīvi varēju darboties pa laivu, un nesteidzīgi iedzert savu aliņu. (tikai vienu)
Turpināju ceļu līdz ostas vārtiem līdz vējšs pilnībā izbeidzās un saka līt lietus. Mola gala bija ļoti daudz cilvēku, un es nesteidzīgi novācu foku un ar motoru čunčināju Daugava iekšā. Ielīdu kajīte un ar stūres pagarinājumu stūrēju it pa brīdim pabāžot galvu lauka, apskatoties vai nav kādi šķēršļi ceļā.
Tā arī pagāja šī burvīgā saulainā svētdiena vienatne uz ūdens. Osta atgriežoties mani sagaidīja maziņš nepatīkams pārsteigums, kāds no citiem burātājiem braucot prom bija aizķēris manu auto, un mazliet apskrāpējis, eij nu tagad atrodi vainīgo, pārējie vīri vien noteica ka tas nav tā smuki,šitā sabuktēt un neko nepasakot aizbraukt prom.
Ierados pie laivas, pilns apņēmības kaut ko apdarīt. Jahtkluba mērena rosība un vairākas jahtas jau ir aizbraukušas. Vējšs arī tāds patīkami stiprs pat aizsargātajā Audupē. Daudz nedomāju, un sāku kabināt klāt foku lai dotos izburāt, un darbus atkal atlieku. Vel piedāvāju kaimiņu jahtiņas puikām braukt ar mani kopā, bet viņiem jau plāni citu un atsakās, nu neko došos viens pats. Šogad vel neesmu viens devies izbraucienā un tāpēc jūtos mazliet sabijies, bet nu bijībai jābūt.
Izvilkos aiz enkurbojas Audupes vidū, pielaidu motoru un lepni kājās stāvot, kā īsts jūras vilks devos ārā uz Daugavu. Jāņem vērā, ka laivai nav pabeigti visi elektrības darbi, līdz ar to arī nav iespējams lietot autopilotu, tāpēc vienam pašam ir jābūt īpaši veikalam un uzmanīgam. Izejot Daugavā veikli uzvilku abas buras, ostā jau visu biju sagatavojis, lai to varētu ātri izdarīt. Cieši ejot pie vēja es smuki gāju tieši pa Daugavas vidu uz jūru.
Paceļam ūdenī peldēja vairāki palieli bērza baļķi, tieši kuģa ceļa vidū, labi ka izdevās tos laicīgi pamanīt un apiet. Ar manas laivas masu un ātrumu arī nekas traks nebūtu ja viņā ietriektos, varbūt kādu švīku dabūtu, bet kādam ātragaitas kuterim tas gan var beigties loti slikti.
Tiekot līdz vietai kur Daugavas moli sāk ieiet jūrā, vējš arī palika asāks un brīžiem laivu patīkami nolocīja uz sāniem. Nolēmu ka aiziešu līdz pieņemšanas bojai un atpakaļ. Jūra kā jau saulainā dienā bija pilna ar jahtām. Turoties cieši pie vēja arī devos uz pieņemšanas boju. Navigācija arī uzrādīja stabilu 6 mezglu ātrumu, kas priekš Albin Vega laivas ir ļoti labs rādītājs. Aizgāju garām uz enkura stāvošajam konteineru kuģim, uz kuģa varēja redzēt ka jūrnieki pieliktie pie darba, piekrāsot aprūsējušas vietiņas uz kuģa. Apmetu otru halzi un devos Daugavas virzienā. Smuki pūta sāna vējš un es lidoju uz mājām atpakaļ.
Ceļā uz mājam izmēģināju vienu manevru, kā var nolikt laivu ar visām burām ta, lai tā nostātos praktiski uz vietas. Ideja ir gaužām vienkārša, nepārvelkot priekšē jo buru pretējā halzē, vienkārši jāļauj vējam iepūst no nepareizās puses. Tad stūri nostiprināt sagrieztā pozīcijā, tā lai laiva gribētu griezties pret vēju, un laiva lēni slīd, mana gadījumā ar 1,5 mezglu ātrumu, un es brīvi varēju darboties pa laivu, un nesteidzīgi iedzert savu aliņu. (tikai vienu)
Turpināju ceļu līdz ostas vārtiem līdz vējšs pilnībā izbeidzās un saka līt lietus. Mola gala bija ļoti daudz cilvēku, un es nesteidzīgi novācu foku un ar motoru čunčināju Daugava iekšā. Ielīdu kajīte un ar stūres pagarinājumu stūrēju it pa brīdim pabāžot galvu lauka, apskatoties vai nav kādi šķēršļi ceļā.
Tā arī pagāja šī burvīgā saulainā svētdiena vienatne uz ūdens. Osta atgriežoties mani sagaidīja maziņš nepatīkams pārsteigums, kāds no citiem burātājiem braucot prom bija aizķēris manu auto, un mazliet apskrāpējis, eij nu tagad atrodi vainīgo, pārējie vīri vien noteica ka tas nav tā smuki,šitā sabuktēt un neko nepasakot aizbraukt prom.
