Kas notiek Roņu salā?

Gari neizplūdīšu, kas notika uz pašas salas. Pēc piestāšanas ostā, nolēmām kādu brīdi pagulēt, jo tomēr nogurums bija iekrājies un rīts arī agrs.

Pamodāmies ap pulksten 11 00. Jahtu ostā ir lieliska duša ar silto ūdeni, kas ļoti atsvaidzina pēc pārgājiena pa jūru. Vispār tie, kas ir bijuši paši zina, cik jauka un pozitīva atmosfēra ir Roņu salas jahtu ostā. Ir sākusies lieliska diena, saulīte spīd un vējš jau ir palicis tik tikko jūtams. Visa osta ir pilna ar zivīm, kas it pa brīdim izlec no ūdens, taisni žēl, ka uz klāja nav normālas makšķeres, būtu vismaz pārmaiņas ēdienkartē. Bet nu brokastīs klasika - kartupeļi ar olu un cīsiņiem, plus vel daži zaļumi.
Satiekam citus burātajās un arī motorbraucējus, izstāstām, kā nu kuram gājis. Kāda jahta ir gājusi 16 stundas no Rīgas līdz Roņu salai, mēs esam braukuši pareizā laikā un uzstādījuši paši savu rekordu, no Daugavas līdz salai 9 stundas.

Dienai ieskrienoties, ostā sāk ienākt arī citas jahtas un kuteri. Mēs dodamies uz salu izlūkos, neņemam velosipēdus. Izejam klasiskās vietas un Mārtiņš ar Kristapu salmu nojumē pie veikala iemieg, es dodos pa meža taku uz Efeļa projektēto bāku, pa ceļam ieēdot kādas mellenes un brūklenes. Pēc tam garā pārgājienā gar krastu nonāku atpakaļ ostā, kur arī satieku savus biedrus, kas arī nesen ir pārradušies. Veikalā ir nopirkts piens un ievārījums, plāns ir cept pankūkas.

Ostā jau arī parādījušās vēl vairākas jahtas, šeit daudzas jahtas nāk no Rojas, jo tā sanāk laikam tuvākā osta. Drīz vien, jau tumsai nākot, te ir vesels jahtu uzlidojums no Rojas un Mērsraga. Atnāk arī vēl viena Albin Vega jahta. Sākas jautra pasēdēšana pie ugunskura, dažiem jubilejas, dažiem vienkārši jaukas brīvdienas. Nākamais pārgājiens plānojas uz Roju, jo burātāji no Rojas dievojās, ka pazīstos viņus, mēs Rojā pa muti nedabūsim. Vēlāk naktī atnāk ari divas jahtas no Rīgas. Pašā naktī ar velosipēdu vēl tiek izbraukāta sala, kur es mazliet apmaldos, bet uz plānoto atiešanas laiku esmu jau uz laivas. Ātri dušā un gulēt uz laivas.

Pamostos, kad laiva jau ir labu gabalu prom no salas, knapi vien saskatāma līnija uz horizonta. Vējš nav stiprs, no ziemeļaustrumiem sanāk mums gandrīz pakausī. Laiva iet ar 5 mezglu ātrumu, cerams, ka vējš noturēsies līdz Rīgai tādā stiprumā. Braucam ar autopilotu, jeb, kā mēs viņu saucam - par Raimondu (Raymarine st1000+).

Pēc nakts izklaidēm jūtos samiegojies, un stresa nav nekāda, liekos vēl uz kādu brīdi pagulēt un laiskā viļņošanās ātri iemidzina. Pamostos no tā, ka puikas cep apsolītās pankūkas, beidzot kāda pārmaiņa mūsu virtuvē. Pankūkas ar pienu un ievārījumu ir vienkārši perfektas.

Dziļākā jūrā vilnis paliek aizvien lielāks un nav mums tīkamā virzienā, nāk no aizmugures un nepatīkami cilā un mētā laivu. Raimonds vairs īsti nespēj tikt galā, tāpēc es pārņemu vadību. Puikas jau iesākuši taisīt nākamo kulinārijas brīnumu, šoreiz vāra ievārījumu no plūmēm, ko bija salasījuši uz salas. Es tikai padomāju - īstā lieta, ko vārīt uz 27 pēdu jahtas pie diezgan nepatīkamas viļņošanās. Kad ievārījums tā kā būtu gatavs, Kristaps sāk spriedelēt, ka nevajadzēja vārīt ar visiem kauliņiem, jo tur var sanākt baigi indīgs kaut kas. Zaptei ir arī mazliet rūgtena garša. Mārtiņš izmēģina un pēc kāda laika nekas ar viņu nav noticis, tad atzīstam par labu esam.

Drīz arī sāk uz horizonta redzēt Zaķusalas torņa smaili, līdz ar to kursa turēšanai vairs nav tik daudz jāskatās apnicīgajos kompasa ciparos.

Uz vakariņu laiku atkal klasika - kartupelis utt. Vienu lietu gan saprotu, ka tas ir forši, ka ēdiens ir jāpagatavo, nevis, ka tas ir brīvi pieejams un var visu laiku knakstīties, un beigās nevar saprast - ir ēsts, vai nav un cik daudz. Pēc vakariņām Kristaps pārņem vadību, Rīga jau ir redzama ar visiem saviem torņiem un skursteņiem, un es mazliet nosnaužos.

Tuvojoties Rīgai redzam, kā no ostas iziet Tallink kuģis, kas savā ziņa mums atklāj uz kuru vietu Rīga jātur kurss. Ar skatīšanos navigācijā īpaši neaizraujamies. Vējš nav mainījies, bet vilnis jau palicis pavisam liels, un dažiem galotnes jau sāk pārvelties pāri.

Pie Daugavas vārtiem jūrā mūs sagaida iespaidīgs skats, cilvēks uz vējdēļa braukā zig-zag pa viļņiem pilnā ātrumā. Neskatoties, ka mūsu ātrums sērfojot no viļņa galotnēm šad tad sasniedz 7 mezglus (GPS), viņš mums garām brauc, kā stāvošiem. Pa vārtiem Daugavā ieejam mazliet piepalīdzot motoram un tad jau atkal paliekam tikai uz burām. Esam 10 stundās tikuši līdz Daugavai.

Apēdam meloni un sākot no Kundzņsalas, ejam ar motoru. Novācam buras. Ir pat mazliet žēl, ka brīvdienas ir tik īsas, jo labprāt būtu gribējuši vēl burāt. Kopumā varu teikt, ka esam pavadījuši lielisku laiku, ostā sarēķinot izmaksas, saprotam, ka viss pasākums rupji ņemot ir izmaksājis 20 ls no cilvēka.

Brauciens uz Roņu salu!

Rīga - Roņu sala.

Kaut kā jāsāk rakstīt par šo visu, lai pašam paliktu atmiņā!
Plāns ir gaužām vienkāršs, uz nedēļas nogali aizbraukt līdz Roņu salai. Iepriekšējais mēģinājums mazliet izgāzās jau pie jūras vārtiem Daugavā, jo mazliet sapinām foku un cilvēkiem palika neomulīgi, un tika pieņemts lēmums nedoties uz Roņu salu.
Šoreiz visam jābūt savādāk, jo apņēmība ir liela un siltu nedēļas nogaļu arī maz ir palicis.
Nolemjam, ka jūrā no Daugavas ir jāiziet vēl ar gaismu, vienīgi mazliet stresu uzdzen, ka vēl pirms izbraukšanas ir jāpieliek jaunā detaļa rolfokam, kas, protams, ir masta galā. Abi ar Kristapu laicīgi esam jau uz laivas ap 16 00 (mums tas ir laicīgi), mastā nelīdīsim, jo Pilsētas jahtklubā ir peldošā darbnīca, no kuras jumta ļoti ērti var aizsniegt mūsu 9 metrus augstā masta topu. Mārtiņš tiek aizsūtīts pēc pārtikas uz veikalu. Palīgā atnāk Matts un divās stundās esam tikuši pie pilnībā funkcionējoša rolfoka. Nav laika testēt, vai darbojas, testēsim pa ceļam uz Roņu salu. Mārtiņš jau atgriezies no veikala ar pārtiku, ātri vēl uzpildām saldūdens tanku un degvielas tvertnes. Esam gatavi ceļam!Šoreiz esam tikai trīs braucēji, jo kaut kā visi citi īsti netika, kāds nu kuram bija iemesls. Arī facebooka ielikta ziņa par to, ka ir brīvas vietas (bez maksas) -  nevienam neinteresēja. Īstenība ir arī ļoti ērti trim cilvēkiem uz mūsu 27 pēdu Albin Vega jahtas. Veiksmīgi ap 19 00 atejam un nolemjam- līdz jūrai iet ar motoru laika ekonomijas nolūkā. Daugavā arī vējš ir tieši purnā, līdz ar to nāktos daudz halzēties. Sadalām uz papīra maiņas, kad kuram ir jābūt nomodā, tādā veida cerot, ka visi varēs normāli izgulēties (protams, tas saraksts nevienu neinteresēja un sanāca kā parasti). Mārtiņš braši stūrē jahtu pa Daugavu, tikmēr mēs ar Kristapu sākam gatavot vakariņas, jo jūras viļņos tas būs pagrūti. Šī brauciena klasiskais ēdiens ir cepti kartupeļi ar olu un cīsiņiem, jo Mārtiņš nav ņēmis nekādus našķus, bet tikai kārtīgu ēdienu, kas bez plīts nav pagatavojams.

Paziņojam Rīgas SAR par savu ceļojumu uz Roņu salu. Meitene otrā klausules galā vēl pārjautā, vai esam droši, jo pa dienu viena jahta jau bija atgriezusies atpakaļ dēļ lielajiem viļņiem.

Skats no Daugavas uz jūras vārtiem ir mazliet draudīgs. Kristaps vel nosaka: „Paskat, kāds katls tur vāras!”. Pāri austrumu molam vienkārši veļas viļņi ar baltām šļakatām. Jūras vārtos jau uzvelkam buras un, vēl piepalīdzot ar motoru, izejam jūrā. Jūrā  ziemeļu vējš un  diezgan paliels vilnis. Tā kā mums uz laivas nav vēja ātruma mērītāja, tad nemāku pateikt, cik stiprs vējš. Gan jau drīz mācēšu to noteikt pēc viļņiem un putām uz viļņiem, kā vecie jūrnieki. Vējš ir tieši purnā un īsti neder taisnai iešanai uz Roņu salu, bet pēc prognozes, tam ir jāgriežas mums izdevīgā virzienā. Ejam cieši pie vēja ar ļoti labu ātrumu (ap 6 mezgliem pēc GPS) ,bet tādā kursā mūs nes uz Kolku, būs vēlāk jāmaina halze. Tuvojoties Rīgas ostas reida noenkurotajiem kuģiem, izmainām uz otru halzi, kas zina, varbūt tā ies labāk. Protams, tas nekam neder, tikai uz Skulti braucot, bet pēc tam sapratu, ka šī halze bija vajadzīga lai droši paietu garām noenkurotajiem kuģiem. Pārmetam otru halzi un ejam cieši pie vēja Kolkas virzienā. Kristaps stūrē, Mārtiņš liekas mazliet apmulsis, jo īsti neuztver, ko es saku pie halzes maiņām. Kristaps ar Mārtiņu jau ir ielīduši kostīmos, es gan vēl tikai ar vesti un vējjaku. Pamanu, ka sarkanā navigācijas uguntiņa ir atdalījusies un karājas tikai uz vada, piesprādzējos pie drošības līnes un dodos uz foru novērst bojājumu. Dabūju kārtīgus šļācienus un esmu pilnīgi slapjš, un sausu drēbju, ko pārvilkt man nav. Bojājums tiek novērsts un es varu atgriezties cokpitā. Vēlāk naktī tas gan notiks atkal un tad es vairs nedošos salabot, un arī nevienu citu nesūtīšu.

Vējš ir gana stiprs un viļņi palieli, bet laivas ātrums turās nemainīgs. Saulīte noriet un paceļas iespaidīgs mēness, un iedegās zvaigznes. Skaisti! Atstāju Kristapu pie vadības, kopā ar Mārtiņu, un dodos uz foru gulēt. Kursu baigi neregulējam, bet ar Kristapu nolemjam, ka jāturas maksimāli cieši pie vēja.

Sajūta guļot ir aptuveni tāda - tu esi ielīdis koka lādē, kurai kāds blakus izmisīgi mazgā veļu ar rokām, kāds cits ik pa brīdim iesper pa lādi un tev ir jāaizguļas. Tikko tu jau gandrīz esi iemidzis, tā babāc - laiva lido no kārtējā viļņa un ir apdullinošs troksnis, tam visam bonusā vēl dažas ūdens lāses sūcas cauri mazajiem iluminatoriem, kuriem blīves vairs sen nav pirmā svaiguma.

Brīdi, kad esmu mazliet jau iemidzis, ienāk Mārtiņš un saka ka, jāpalīdz ierēvēt foku. Mazliet uzsit dusma, kāpēc viņi nevar to divatā izdarīt, bez manis, bet Mārtiņam viss varbūt vēl nav skaidrs un drošāk ir paaicināt mani, jo Kristaps ir aizņemts ar stūrēšanu. Laivai jau tāda sasvere, ka cokpita vairs nav komfortabli un tāpēc sarēvējamies (grotu jau bijām sarēvējuši Daugavā). No sarēvēšanās ātrums nekrītās, tas priecē, bet kurss gan vēl aizvien nav mums izdevīgs. Dodos laimīgi gulēt savā ārprāta koka lādē.

Brīžiem pa lodziņiem iespīdas tik spilgta gaisma,no abām pusēm, ka man uzreiz liekas, ka kāds kuģis mums nāk virsu, bet īstenībā tas ir mēness,  kas atstarojas slapjajā burā.
Bridī, kad esmu jau gandrīz atkal iemidzis, Mārtiņš sauc ka jāiet nomainīt Kristaps, jo tas miegot ciet, es gan esmu knapi vispār iemidzis vien dažās reizes. Nomainu Kristapu, viņš aiziet gulēt uz to pašu koka lādi. Paliekam divatā ar Mārtiņu. Mazliet papļāpājam un Mārtiņš aizmieg tur pat cokpitā. Ir skaista nakts ar spilgtu mēnesi pakausī un zvaigžņotām debesīm acu priekšā. Turos pēc iespējas ciešāk pie vēja, bet reāli turu kursu tieši virsū lielajiem greizajiem ratiem, tā vieglāk, nekā lūrēt uz vēja virziena rādītāju utt. Tajā ir sava burvība, ka tu skaties kosmosā, nevis visu laiku pavadi skaitoties kādā elektroniskā ierīcē (sanāk paralēles ar TV skatīšanos). Pēkšņi -  vienā brīdī kāds vilnis uzmet lielu šļakatu, kas ieveļas cokpita tieši guļošajam Mārtiņam. Tas, protams, viņu pamodina, un viņš arī aiziet gulēt. Esmu palicis viens ar zvaigznēm un mēnesi, un man tas ļoti patīk.

Pēc kāda laika uz Horizonta parādās blāva gaismiņa, kas iemirdzas pa brīdim. Es domāju vai tiešām Roņu sala, negribas modināt Martiņu lai noprecizētu mūsu atrašanās vietu. Atlaižu fokam rēvi, jo vējš ari ir palicis mazliet maigāks. Pēc laika pamanu, ka gaisma masta gala ir palikusi pavisam blāva, kas liecina par to ka varētu baterijas iet uz beigām. Esmu mazliet neizpratnē, jo mēs nelietojam autopilotu, ka patērē daudz elektrības. Pagramstos gar ledusskapja durtiņām un saprotu, tas nez kāpēc ir atvērts, varbūt dēļ viļņiem, varbūt kāds aizmirsis aiztaisīt. Mārtiņš pamostas, atrisina ledusskapja durvju problēmu un noprecizē kursu. Vējš ir pamainījies mums par labu un turēšanās cieši pie vēja ir atmaksājusies, jo tagad jau tēmējam uz Kihnu salu un varam ari atļauties mazliet kristies vējā uz leju. Mārtiņš atkal aizmieg un es palieku viens. Drīz arī pamale sāk palikt sarkanīga, drīz ausīs saule, bet man jau sākas tāds lūziens, ka nespēju īsti vairs koncentrēties un turēt kursu uz Roņu salas gaismām. Kādu laiku vel pacīnos ar miegu un viļņiem jūrā, līdz saucu Kristapu nomainīt mani. Priekšā jau skaidri redzamas visas Roņu salas gaismas un osta. Kristaps paskatās navigācijā, atlikušas tikai 3 jūdzes, paši esam pārsteigti cik ātri esam tikuši līdz salai. Kristaps turpina turēt kursu uz pieņemšanas boju, es nolemju vēl mazliet pagulēt. Vējš ari krities un viļņi ari nav tik draudīgi.

Knapi aizveru acis, kā Kristaps saka, lai es ceļos, ka esam pie pieņemšanas bojas. Skato, ārā arī jau ir ļoti gaišs. Protams, motors nelec, jo baterijas tukšas, jāuzkurbulē ar roku. Pāris neveiksmīgi mēģinājumi un motors iepukšķinās, tajā brīdī jau esam starp ostas moliem, ātri novācu buras, un mēs eleganti piestājam pie steķa. Ir 5. 30 no rīta un te nav nekādas dzīvības pazīmes, bijām plānojuši ierasties ap 11 00, bet patīkami.  Maza pastaiga līdz tuvumā esošajam buriniekam, un liekamies pagulēt.

Turpinājums sekos! (Atpakaļceļš)