Kas notiek Roņu salā?

Gari neizplūdīšu, kas notika uz pašas salas. Pēc piestāšanas ostā, nolēmām kādu brīdi pagulēt, jo tomēr nogurums bija iekrājies un rīts arī agrs.

Pamodāmies ap pulksten 11 00. Jahtu ostā ir lieliska duša ar silto ūdeni, kas ļoti atsvaidzina pēc pārgājiena pa jūru. Vispār tie, kas ir bijuši paši zina, cik jauka un pozitīva atmosfēra ir Roņu salas jahtu ostā. Ir sākusies lieliska diena, saulīte spīd un vējš jau ir palicis tik tikko jūtams. Visa osta ir pilna ar zivīm, kas it pa brīdim izlec no ūdens, taisni žēl, ka uz klāja nav normālas makšķeres, būtu vismaz pārmaiņas ēdienkartē. Bet nu brokastīs klasika - kartupeļi ar olu un cīsiņiem, plus vel daži zaļumi.
Satiekam citus burātajās un arī motorbraucējus, izstāstām, kā nu kuram gājis. Kāda jahta ir gājusi 16 stundas no Rīgas līdz Roņu salai, mēs esam braukuši pareizā laikā un uzstādījuši paši savu rekordu, no Daugavas līdz salai 9 stundas.

Dienai ieskrienoties, ostā sāk ienākt arī citas jahtas un kuteri. Mēs dodamies uz salu izlūkos, neņemam velosipēdus. Izejam klasiskās vietas un Mārtiņš ar Kristapu salmu nojumē pie veikala iemieg, es dodos pa meža taku uz Efeļa projektēto bāku, pa ceļam ieēdot kādas mellenes un brūklenes. Pēc tam garā pārgājienā gar krastu nonāku atpakaļ ostā, kur arī satieku savus biedrus, kas arī nesen ir pārradušies. Veikalā ir nopirkts piens un ievārījums, plāns ir cept pankūkas.

Ostā jau arī parādījušās vēl vairākas jahtas, šeit daudzas jahtas nāk no Rojas, jo tā sanāk laikam tuvākā osta. Drīz vien, jau tumsai nākot, te ir vesels jahtu uzlidojums no Rojas un Mērsraga. Atnāk arī vēl viena Albin Vega jahta. Sākas jautra pasēdēšana pie ugunskura, dažiem jubilejas, dažiem vienkārši jaukas brīvdienas. Nākamais pārgājiens plānojas uz Roju, jo burātāji no Rojas dievojās, ka pazīstos viņus, mēs Rojā pa muti nedabūsim. Vēlāk naktī atnāk ari divas jahtas no Rīgas. Pašā naktī ar velosipēdu vēl tiek izbraukāta sala, kur es mazliet apmaldos, bet uz plānoto atiešanas laiku esmu jau uz laivas. Ātri dušā un gulēt uz laivas.

Pamostos, kad laiva jau ir labu gabalu prom no salas, knapi vien saskatāma līnija uz horizonta. Vējš nav stiprs, no ziemeļaustrumiem sanāk mums gandrīz pakausī. Laiva iet ar 5 mezglu ātrumu, cerams, ka vējš noturēsies līdz Rīgai tādā stiprumā. Braucam ar autopilotu, jeb, kā mēs viņu saucam - par Raimondu (Raymarine st1000+).

Pēc nakts izklaidēm jūtos samiegojies, un stresa nav nekāda, liekos vēl uz kādu brīdi pagulēt un laiskā viļņošanās ātri iemidzina. Pamostos no tā, ka puikas cep apsolītās pankūkas, beidzot kāda pārmaiņa mūsu virtuvē. Pankūkas ar pienu un ievārījumu ir vienkārši perfektas.

Dziļākā jūrā vilnis paliek aizvien lielāks un nav mums tīkamā virzienā, nāk no aizmugures un nepatīkami cilā un mētā laivu. Raimonds vairs īsti nespēj tikt galā, tāpēc es pārņemu vadību. Puikas jau iesākuši taisīt nākamo kulinārijas brīnumu, šoreiz vāra ievārījumu no plūmēm, ko bija salasījuši uz salas. Es tikai padomāju - īstā lieta, ko vārīt uz 27 pēdu jahtas pie diezgan nepatīkamas viļņošanās. Kad ievārījums tā kā būtu gatavs, Kristaps sāk spriedelēt, ka nevajadzēja vārīt ar visiem kauliņiem, jo tur var sanākt baigi indīgs kaut kas. Zaptei ir arī mazliet rūgtena garša. Mārtiņš izmēģina un pēc kāda laika nekas ar viņu nav noticis, tad atzīstam par labu esam.

Drīz arī sāk uz horizonta redzēt Zaķusalas torņa smaili, līdz ar to kursa turēšanai vairs nav tik daudz jāskatās apnicīgajos kompasa ciparos.

Uz vakariņu laiku atkal klasika - kartupelis utt. Vienu lietu gan saprotu, ka tas ir forši, ka ēdiens ir jāpagatavo, nevis, ka tas ir brīvi pieejams un var visu laiku knakstīties, un beigās nevar saprast - ir ēsts, vai nav un cik daudz. Pēc vakariņām Kristaps pārņem vadību, Rīga jau ir redzama ar visiem saviem torņiem un skursteņiem, un es mazliet nosnaužos.

Tuvojoties Rīgai redzam, kā no ostas iziet Tallink kuģis, kas savā ziņa mums atklāj uz kuru vietu Rīga jātur kurss. Ar skatīšanos navigācijā īpaši neaizraujamies. Vējš nav mainījies, bet vilnis jau palicis pavisam liels, un dažiem galotnes jau sāk pārvelties pāri.

Pie Daugavas vārtiem jūrā mūs sagaida iespaidīgs skats, cilvēks uz vējdēļa braukā zig-zag pa viļņiem pilnā ātrumā. Neskatoties, ka mūsu ātrums sērfojot no viļņa galotnēm šad tad sasniedz 7 mezglus (GPS), viņš mums garām brauc, kā stāvošiem. Pa vārtiem Daugavā ieejam mazliet piepalīdzot motoram un tad jau atkal paliekam tikai uz burām. Esam 10 stundās tikuši līdz Daugavai.

Apēdam meloni un sākot no Kundzņsalas, ejam ar motoru. Novācam buras. Ir pat mazliet žēl, ka brīvdienas ir tik īsas, jo labprāt būtu gribējuši vēl burāt. Kopumā varu teikt, ka esam pavadījuši lielisku laiku, ostā sarēķinot izmaksas, saprotam, ka viss pasākums rupji ņemot ir izmaksājis 20 ls no cilvēka.